The Godfather bija viena no gaidītākajām gada spēlēm. EA, saprotams, vienmēr ir pratuši izreklamēt un pasniegt savus projektus ļoti skaļi un The Godfather nebija izņēmums. Kā nu nereklamēsi, ja par pamatu spēlei ir Mario Pjūzo izcilā grāmata un trīs lieliskas filmas.

* Izdevējs EA Games
* Izstrādātājs: EA LA
* Mājaslapa
* Sist. prasības: 1,4 GHz CPU; 256 MB RAM; 5000 MB uz HDD

Godfather patiks daudziem un daudziem arī nepatiks. Šo otru pulciņš varētu būt krietni vien lielāks, jo šie geimeri cerēja sagaidīt otru Mafia, vai pat kaut ko labāku par to. Viņi vīlās, diezgan smagi vīlās tāpēc, ka Godfather ir pilnīgi savādāka nekā Mafia. Kopīgs tām ir tikai žanrs, stils un laika posms.

It’s all about respect...

Tā laika NY cieņa bija ļoti svarīga. Ja tevi cienīs, tad dzīvosi. Lai iegūtu cieņu nāksies darīt to ko liek Dons, jeb Dons Vito Corleone. Ar Vito mums sākumā diezgan maz sakara, jo sākumā esam vienkārši izsūtāmie, bet tad kad sākam virzīties augšup jamais uz miršanu taisās. Tā kā skilotākais killers ir pie zivīm mums piespēle Monku un Clemenzu. Clemenza arī izrādās pietiekami skilots un ar viņu pārsvarā arī pildam uzdevumus. Monkam gan būs arī cita nozīmē mūsu karjerā, bet par to vēlāk. Lai tevi cienītu tev ir jāsit. Sākot ar veikala īpašniekiem un nelegālajiem tirgoņiem, līdz pat ārstam kurš tev cenšas kaut kādu krutku iesmērēt. Viņš gan dievojās, ka neviens vēl nav nomiris, bet vienmēr takš varbūt pirmā reize. Rezultātā piedauzam viņu un medmāsiņu nenobirdinot ne asariņu. Šī spēja izspiest, iespējams, arī ir pats labākais šajā spēlē. Vienkārši saķeram un pāris reizes iezvetējam un jams jau kļūst daudz pielaidīgāks. Katram no pārdevējiem ir savas vājības. Tā dažiem pieliec pušku pie pieres un viss nokārtots, bet daži sāk saprast kas jādara, kad esam pamatīgi apstrādājuši viņu godājamos pircējus. Katram no viņiem ir arī pacietības mērs, kuru pārkāpjot varam atrauties pa seju, vai, protams, nošaut pārdevēju. Šādā gadījumā mēs pie naudas netiksim un mājās varam nerādīties. Pats kaušanās mehānisms ir izveidots lieliski. Var jau arī iztikt tikai ar runāšanu, bet spēles sākumā tas notiek ļoti reti. Konfiscētais bizness ienes tīri labu piķi mūsu ģimenei. Vislielāko piķi ienes nelegālais bizness un to tirgoņi. Šamos vienmēr apsargā kāda konkurējošā ģimene, bet ieguvums, viņus nobliežot, ir visai liels. Jo lielāks pārdevējiem un tirgoņiem būs respekts pret tevi, jo vieglāk viņi piekritīs tev maksāt. Ja pašā sākumā viņus vajadzēja bezmaz vai nosist, tad tagad, kad esmu Dons viņi piekrīt uzreiz. Nepatīkamu iespaidu atstāj tas, ka nu jau mani pakalpiņi runā ar mani tā it kā es būtu viņiem līdzīgais. Vēl joprojām mēdz mani nosaukt par kid, kaut arī es esmu Dons.

Five families...

NY pārvalda piecas ģimenes, kuras savā starpā sadala Little Italy (Corleone), Brooklyn(Tattaglias), Hell’s Kitchen (Cuneos), New Jersey (Stracci), Midtown (Barzinis). Tattaglias sastāvā vēl ir arī turku mērglis, kurš grib draņķīgu pulveri iesmērēt par lielu piķi. Faktiski ar viņu arī sākas problēmas. Sollozzo piedāvāja Donam Vito baigo dīlu, kura rezultātā mums pieder narkotiku bizness, bet jamo neviens neņem ciet jo Donam Vito ir sakari valdībā. Saprotams, ka seko atteikums un veiksmes vēlējumi no Dona Vito puses. Turks kā jau solījis dodas pie Bruklinu pārvaldošās ģimenes un kļūst par jamo sabiedroto. Turks atteikumu, saprotams, neaizmirsa un sataisīja baigos mēslus sev un visiem pārējiem. Oficiāli ģimeņu starpā ir miers, bet patiesībā viņu izsitēji ir vairākas reizes atrāvušies no manis pa seju. Visspēcīgākā no ģimenēm ir Barzinis. Viņiem ir baigais piķis un stroķi arī ir diezgan daudz. Ar viņiem mums sākumā vismazākā saistība, jo ar pārējiem reizēm sanāk saķerties. It kā nabadzīgākie ir Cuneos, bet no jamiem tāpat jāuzmanās. Stracci ir nedaudz slimi un ar viņiem labāk nekasīties. Tattaglias ir līdzīgā spēkā ar mūsu ģimeni un ar viņiem arī visvairāk konfliktējam. Spēles paredzētais sižets gan bieži vien neiet kopā ar to, kas notiek spēle. Tā piemēram man ir mob war ar Cuneo, bet tai pašā laikā notiek sanāksme, kurā visu ģimeņu galvas pārtrauc sākušos karu. Tas, protams, mani nekādi neietekmēja, jo man tāpat ir mob war ar Cuneo.

It just got personal...

Visi mīļi dzīvot ilgi nevarējām un tam tiek pielikts punkts. Kā jau teicu turks ar savām karstasinīgajām asinīm ņēma ļaunā. Jams kopā ar Bruklinas ģimeni vēlas noorganizēt bēres Donam Vito. Nebijis manis Vito gulētu koka kastē un raudzītos skaistajos zārka griestos. Šī viena uzbrukuma dēļ gandrīz zaudējām bosu, draugu un nākamo mīļoto. Draugs izdzīvoja, mīļoto izglābām gluži kā REMBO savos labākajos gados, bet Donu vedām uz slimnīcu. Šis ceļš gan bija baigi garš, jo analfabēts pie ātro stūres brauca pa nevajadzīgiem apkārtceļiem. Paspējām vēl arī izšaudīties. Analfabēts atlika kātus un nācās pašam vest Donu uz slimnīcu. Ar to gan viss nebeidzās, bet tikai sākās, jo turks vēl joprojām nespēja nomierināties. Pat slimnīca turkam nebija svēta un jams sūta savus pakalpiņus arī uz turieni. Šeit parādās viena spilgta tālaika iezīme, un tā ir korupcija. Turks savaņģojis mentus, kuri it kā sargā slimnīcu. Šamo kapteinis arī acīmredzot pīpē zāli un klausa turkam. Viņu plānam gan ir viena liela problēma, viņi aizmirsa par REMBO. Atkal izglābju meiteni, viņas brāli jeb Monku un pats galvenais Donu. Šeit noteikti jāpiemin pretinieku AI, kurš mēdz būt visai mānīgs. Reizēm liekas, ka viņi spēj darboties komandā un veiksmīgi atkāpjas, bet reizēm jamie skrien tev pretī bez ieroča brīdi, kad tev Tommy guns rokās. Ja parēķinātu cik daudz mafiozo esmu novācis, tad tuvu pie Indijas iedzīvotāju skaita varētu būt.
Mafijas karš var sākties tad, ja esam nošāvuši pietiekami daudz izvēlētās ģimenes vīru. Šie kari ilgst apmēram 40 minūtes. Spēles veidotāji ir paredzējuši pāris misijās izmantot arī kaut ko no Sema Fišera arsenāla, jeb stealth. Pielavamies un nožņaudzam. Ar to arī šis stealth te beidzās. Slimnīcā ieradās arī Dona mīkstais dēls Maikls, kuru menti tā riktīgi paņēma pie dziesmas. Zāli sapīpējies policijas kapteinis salauž degunu Maiklam. Tiekam cauri sveikā, jo parādās Toms Hagens (ģimenes smadzenes) un piekāš mentus. Beidzot arī mūsu ģimene ņēma ļaunā, jo mēģināt nošaut Donu divreiz un vēl salauzt degunu viņa dēlam, nav nekāda joka lieta. Sonijs ir Dona Vito slimākais dēls. Viņa darbības varētu pielīdzināt Čakam Norisam vai Stīvenam Sīgalam. Vispirms atrubī, pēc tam paprasa kā sauc. Nu jau kopā ar viņu sākam risināt problēmas, pa reizei pārmācot arī kādu nodevēju. Nodevēju bija pietiekami daudz. Uzbrukt „ģimenei” ir nopietni, bet uzbrukt manai meitenei ir vienkārši pašnāvība. Bruno Tattaglia acīmredzot to nesaprata, tāpēc arī beidz savu dzīvi krāsnī. Galvenais varonis ir diezgan bezjūtīgs, jo sievas nāvi viņš neapraudāja pat piecas sekundes. Par varoņa intelektu arī varētu diskutēt, jo jams izteikt māk tikai: ”What do i need to do?” vai „Anything for the family”.

An offer you can’t refuse...

Kāpēc vajadzētu spēlēt „The Godfather”? Varbūt tāpēc, ka sen neesat spēlējuši 3rd Person Shooter. Varbūt tāpēc, ka dievinājāt visas filmas vai grāmatu. Varbūt arī tāpēc, ka gribas salīdzināt ar „Mafia”. Pēdējais variants gan nebūtu ieteicams, jo tieši tad jūs nespētu izbaudīt spēli. Kā jau teicu, tā ir savādāka un pēc „Mafia” tā tiktu pieņemta par mēslu. Šādu apgalvojumu var dzirdēt ļoti bieži šajās pāris dienās. Visvairāk apliktā ir braukšana, kura tiešām nav nekāda labā. Nevajadzēja gaidīt LFS, tad arī braukšana būtu ciešama. Jāsaka, ka ar klaviatūru pabraukt tiešām ir grūti un tizli. Parasti no šādas braukšanas cieš garāmgājēji un menti, kuriem pēc tam ir jāķer traks mafiozo. Man gan ir ļoti žēl visus tos, kam nav geimpada. Ar šito pričendāli braukšana ir tīri laba un iepriekš minētās problēmas tikpat kā nepastāv. Šaut gan ar geimpadu nav iespējams, ja vien neizmanto auto-lock. Ieteiktu gan šaut ar free-aim, jo savādāk cīņas karstumā nošausiet kādu lieko (lieko nevis līko). Brīžos kad man nākas spēlēt ar klavu es ienīstu vadību, jo tā ir bremzēta un brīžiem iesprūst vispār. Šādās situācijās atkal nonākam pie daktera, kurš grib iesmērēt krutku. Var just, ka spēles visa veida vadības ir izstrādātas priekš konsolēm un PC atsevišķi tās nav veidotas.
Teritorija mūsu ļaunajām izdarībām ir samērā liela un neliks vilties arī San Andreas faniem. Protams, ka pilsēta varētu būt daudzpusīgāka, bet EA bija grūti paveikt to pie kā čehi strādāja 4 gadus. Nedaudz muļķīga, manuprāt, ir nepārtrauktā avīžu lidināšanās pa gaisu. Mašīnu daudzums un kvalitāte ir visai sāpīga tēma visiem mafiozo. Apmēram tikai 8 veidu mašīnas ir atrodamas ielās. Skaidrs ka pat tajos laikos, to bija krietni vien vairāk. Šis mīnuss pievienojas saviem biedriem: konsoliskumam, vadībai un arkādiskumam. Šie trīs arī veido „The Godfather” nīdēju pulciņu. Vizuāli spēle, saprotams, neatbilst 2006. gada līmenim. Ielas ir izstrādātas normāli, bet cilvēki ir ļoti vienveidīgi tāpat kā mašīnas. Galveno varoņu modeļi ir izveidoti izcili. Marlons Brando un viņa krunkas, Sonijs un viņa drēbes. Šeit veidotāji ir manāmi pacentušies, lai visi modeļi būtu identiski kā filmā. Mūzika no „The Godfather”, protams, ir skaista. Filmas varoņu ierunātie teksti spēlē ir patiešām lielisks sasniegums. Kaut arī ir aizdomas, ka krunkainais nepaspēja ierunāt visus savus tekstus spēlē. Diemžēl spēles sižetiskās misijas ir ļoti īsas un spēle tiek izieta pat ļoti ātri. Man tas aizņēma apmēram 10 stundas un tie, kas nevēlas tērēt savu naudu dēļ tik īsas spēles to droši var neiegādāties.

It all ends here...

Par spīti lielajiem mīnusiem spēle spēj sevī ieraut uz ilgāku laiku. Ja geimeris spēs novērsties no problēmām, tas spēs izbaudīt labumus. Un kura spēle mums vēl dot iespēju nodarboties ar reketu, naudas piedzīšanu un slepkavošanu? Ne jau katru dienu varam kļūt par Donu un izbaudīt tā priekšrocības. Šo spēli patiešām izbaudīju un galu galā, tas taču ir Krusttēvs.