Un kārtējo reizi nebūtībā izgaist sapņi un ilūzijas - Kanādā izstrādāto Assassin’s Creed mēs gaidījām ne bez cerībām, taču tas, kas galu galā atrodas uz mūsu cietajiem diskiem, nav ne tuvu tai revolūcijai, ko solīja Džeida Reimonda un viņas padotie. Izcilības vietā mums ir vienkārši laba spēle. Bet to dotajā situācijā jau var dēvēt par izgāšanos.

"Assassin’s Creed" kāda seksīga kanādiete (jūs paši zināt par ko es te runāju!) un viņu pavadošais bālo nūģu-programmētāju ešelons taisīja veselus trīs gadus no vietas. Uz prestižām izstādēm kā likums tika vesta pati projekta kuratore, ducis grāmatu par Krusta kariem, lai atrādītu atbraukušajiem žurnālistiem, ka komanda ir lietas kursā par to, kurš kuram tur vēsturiski apgrieza sprandu, un treileris, kas lika audiencei sajūsmā slapināt bikses. Tas viss par godu atnākušajiem konsoļu spēlētājiem, tā kā tajos laikos par PC relīzi vēl nevarēja būt ne runas.

Laiks iet un, pretēji autoru cerībām, mūsu sirdsmīļā platforma spītīgi atsakās nomirt. Šim apstāklim par godu nācās izlaist "AC" portu uz personālajiem datoriem. Kā savdabīga atvainošanās komplektā ir iekļauti pāris bonusa uzdevumi, uzfrišinātas tekstūras un uzlabots mākslīgais intelekts. Kādēļ tā pūlēties, mēs gan mēs nezinām – 90% šīs recenzijas lasītāju pilnībā pietiktu ar kastītē glīti iepakotu Džeidas Reimondas krūšturi. Kanādiešus izprast ir neiespējami...

Tomēr būtu melots sakot, ka gamez.lv redakcijā bija kaut viens cilvēks ar labu gaumi, kurš nebūtu licis kaut kādas cerības uz "Assassin’s Creed" PC relīzi. Jā, jūsu padevīgajam krita uz nerviem mūždien ķiķinošās producentes centieni ar savu seksapīlu nomaskēt spēles nopietnākos trūkumus tik veiksmīgi, ka tos pamanīja tikai retais žurnālists. Briesmīgi dumjš A.I., neveikli realizētas idejas, garlaicīgs spēles process – par visu to mūs brīdināja vienmēr līdzīgi domājošie kolēģi no eurogamer.net. Britu spēļu žurnālistikas korifeji būtībā bija vienīgie, kas atļāvās skaidri un gaiši pateikt, ka "Assassin’s Creed" konsoļu variants ir visnotaļ viduvējs projekts. Pēc šāda verdikta gaidīt personālo datoru relīzi kļuva divreiz interesantāk. Un, protams, vilties mums tādēļ varētu nākties divreiz sāpīgāk

Bārmenis Aizspogulijā

Uz šo brīdi nevienam jau vairs nav noslēpums, ka, tā vietā, lai veidotu uz vēsturiskiem notikumiem balstītu Arābijas pussalas algotņu simulatoru, UbiSoft ir izvēlējušies likt pamatus veselai spēļu sērijai. "Assassin’s Creed" ir pirmā nodaļa šajā stāstā, un tādēļ vēsturiskais aspekts ir ziedots par labu zinātniskajai fantastikai un gēnu inženierijas jaukumiem. Spēles galvenais varonis nebūt nav Altaīrs, kā mums to stāstīja visas PR kampaņas garumā, bet gan viņa mazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmazmaz(...)dēls, kura smadzenes glabā sava senča ģenētisko atmiņu, ļaujot pie pareizas neironu stimulācijas ieskatīties viduslaiku slepkavas ikdienā.

Mūsu patiesais rūpju bērns, tiesa, spēles garumā patiešām ir sniegbaltā talārā tērpies slepkava, kura dzīvesstāstu studējot modernie zinātnieki vēlas iegūt atslēgu kaut kam, par ko spēle mūs neinformē. Un tas arī nav diži no svara, par cik sci-fi sižetiskā līnija principā kalpo tikai par setting’u, kurš visticamāk savilks galus starp šo spēli un tās nenovēršamo turpinājumu. Tās astoņas stundas, kuras nepieciešamas "Assassin’s Creed" galvenās sižeta līknes iziešanai mēs praktiski bez nopietniem pārtraukumiem pavadīsim Krusta kara laiku Jeruzalemē un tās tuvākajā apkārtnē, atklājot agrīnu le parkour paveidu, atbrīvojoties no nevēlamiem krustnešiem un vienkārši nodarbojoties ar visu to, ko gaidām no nosacīti free-roam viduslaiku vides.

"Tātad, principā, tas ir "Hitman" viduslaikos?" jūs jautājat. Ne gluži, nākas atbildēt man. Patiesībā "Assassin’s Creed" dizaineri nav taisījuši ne īstu stealth action, ne arī vienkāršu bezierunu mordoboju. Zelta vidusceļa meklējumi ir noveduši pie tā, ka "AC" fundamentāli ir daudz tuvāks arkādiskajam "GTA" sērijas garam, nekā tiem nopietnajiem, salīdzinoši sarežģītajiem slepkavu simulatoriem, ar kuriem mūs pēdējos gados ir barojusi industrija.

Spēles dizaina primārais pamatelements ir fun faktors; tā, neskatoties uz savu banālo sižetiņu, patiesībā nevēlas neko vairāk kā mūs izklaidēt, piedāvājot te elaborētus slepkavības aktus vairākos cēlienos, te atkal – dažādu, vienveidīgu, bet tajā pat laikā relatīvi izklaidējošu uzdevumu pildīšanu, no sērijas "savāc visus pa pilsētu izmētātos karogus" vai "uzkāp visās augstākajās ēkās". Šie papildu uzdevumi nav obligāti. Un uz PC tiem arī nav dižas jēgas, tā kā šī komponente ir konsoļu versijas atavisms – videospēļu versijā par to pildīšanu geimera kontā ieskaitās tīkla transakcijām tik nepieciešamie punkti. Datora apoloģēti nesaņem neko vairāk par gandarījumu un pastiprinātu testosterona izdalīšanos.

Protams, spēles centrā ir ietekmīgu krustnešu slepkavošana. Pēdējie Svētajā zemē vāra daudz un dažādus sūdus, kā rezultātā ir nostājušies uz kara takas ar hašašiniem – kaņepju sveķus pīpējošiem, līdz zobiem bruņotiem, veikliem un prasmīgiem killeriem, kuri par pareizo naudas summu atbrīvos jūs no jebkurām problēmām, kas saistītas ar kāda nabaga dzīvību un nāvi. Arī Altaīrs ir viens no viņiem, kas spēles procesa ietvaros nozīmē parastam mirstīgajam netveramu akrobātikas māku un spēju nogalināt duci oponentu vienam pašam. Savdabīgs franču ekstrēmā sporta veida le parkour paveids ļauj spēlētājam pārvietoties pa praktiski jebkuru virsmu, kurai ir iespējams pieķerties. Tas, savukārt, paver jaunas ekotūrisma iespējas – ja līdz šim bijām spiesti staigāt pa konvencionālām ietvēm, tad "AC" piedāvā lēkāt no nama uz namu, spītējot jebkādiem mums zināmajiem fizikas likumiem. Uz šī spēles procesa elementa "Assassin’s Creed" balsta 80% jebkuras slepkavības plānojuma, par cik tieši tas, kādu ceļu līdz savam upurim jūs izvēlaties, nosaka to, cik grūti būs tikt savam mērķim pienācīgā tuvumā un cik gūti pēc tam tikt no slepkavības vietas prom ar veselu ādu.

Praksē šī ideja darbojas ļoti labi. Tik labi, ka tā praktiski ir vienīgā reklāmas kampaņā izrādītā AC īpatnība, kura strādā tieši tā, kā tai vajadzētu strādāt, iztiekot bez liekiem štrihiem, kas galu galā novestu visu spēles procesu līdz sabrukšanai pašai zem sava svara (par to mēs vēl tālāk parunāsim). Pārējiem elementiem tā nav paveicies: vai nu izstrādātāji apzināti haltūrē, zinot, ka Reimondas jaunkundzes seksapīls spēj nopārdot spēli pat komā guļošajiem, vai arī mērķis un sajēga kā to pienācīgi realizēt šoreiz nav bijuši tik nesaraujami jēdzieni kā varētu šķist. Priekš spēles, kuras darbība norit Svētajā zemē, "AC" grēko pārāk smagi.

Arabian idiot

Ok, alpīnisms pilsētas ietvaros strādā? Strādā! Bet, pardon, mēs te nespēlējam nekādu kalnos kāpēju simulatoru. Tik lieliski izstrādājot vienu no spēles komponentēm, izstrādātāji šķiet ir aizmirsuši par visām pārējām – atskaitot spožo prezentāciju un lokāciju māksliniecisko dizainu, tikai akrobātikas elements darbojas nevainojami. Visi citi spēles elementi vai nu nestrādā vispār, vai ir tik ļoti neizstrādāti, ka laupa tā saucamo immersion, jeb iejušanos spēles pasaulē.

Lielā mērā tas ir pateicoties līdz absurdam dumjam A.I., kas komplektā ar sliktām izvēlēm spēles dizainā noved pie muļķīgām situācijām. Tā, piemēram, mūsu alter ego spēj aizbēgt no vajātājiem izmantojot kādu no piedāvātajām drošajām zonām – ja lēcienu siena kaudzē vai iejukšanu apātisku mūku starpā vēl varētu saprast, tad situācija, kurā pietiek apsēsties uz soliņa palmas pavēnī, lai turpat blakus esošais sargs pēkšņi nesaprastu ne rīta, ne vakara, ir aprakstāma tikai ar folklorā plaši izplatīto vārdu "stulbi".

Mākslīgais intelekts tāpat spītīgi atsakās aptvert, cik liela priekšrocība kaujas laikā ir skaitliskam pārākumam. Lai arī Džeida & Co. mums savulaik zvērēja pie visām sev zināmajām elkdievībām, ka Altaīrs nebūšot nekāda viena cilvēka armija, un spēle pieturēsies pie senās gudrības "tas, kas bēg šodien, saglabā iespēju cīnīties citu dienu", realitāte ir visai tālu no solījumiem. Oponenti kaujas laikā kā apstulbuši gaida savu kārtu, it kā savulaik barakās viņiem būtu mācīts, ka uzbrukumi jāizdara alfabēta secībā pēc uzvārda, vēlams – pulksteņa rādītāja virzienā.

Tādējādi nogalināt absolūti ikvienu spēlē sastopamo oponentu var pavisam vienkārši, ja atskaita pāris elitārākus izsitējus, kurus var laicīgi atpazīt pēc smagāka bruņojuma. Līdz ar to mēs ne uz brīdi nejūtamies apdraudēti, kas lielā mērā konfliktē ar tik rūpīgi būvēto spēles viduslaiku brutalitātes atmosfēru. "AC" ir kā piecpadsmit gadus cietumā atsēdējis slepkava-izvarotājs, kurš nolēmis savu turpmāko karjeru saistīt ar bērnudārza audzinātāja arodu. No spēles tā vien strāvo milzu potenciāls, bet tā vietā autori ir izvēlējušies izpatikt absolūti ikvienam geimerim, kā rezultātā cieš ģeniālā spēles pamatideja.

Un dizains izglāba pasauli...

Taču, neraugoties uz visu augstākminēto, "Assassin’s Creed" ir sasodīti interesanti spēlēt. Varbūt ar nezūdošu vilšanās garšu mutē, taču interesanti šā vai tā. UbiSoft Monreālas kantorī iespējams nestrādā tie labākie spēles procesa dizaineri, taču viņu rīcībā vienmēr ir bijuši industrijas augstākās klases mākslinieki, līmeņu dizaineri, grafiķi. Šie cilvēki patiešām ir studējuši 12. gadsimta arhitektūru, viņi lieliski orientējas tā laika modē, bruņojumā, ieročos un sadzīviskajos procesos. Un tikai tik erudīta un vienlaikus talantīga kompānija varētu mums piedāvāt to neaprakstāmo daili, kas paveras skatam, kad pēc neskaitāmām kaitinošām starp scēnām, beidzot sākam īsto spēli.

Pirmās divas geimpleja stundas ir tās interesantākās, jo tiek pavadītas ar nepiedienīgi plati atvāztu žokli un apbrīnas pilnām sanbernāra acīm. Neviena cita spēle līdz šim nav spējusi tik lieliski attēlot kādu aizgājušu vēsturisko periodu. Ņemot vērā, ka mūsdienās neviens, izņemot UbiSoft, nav gatavs investēt milzu naudas līdzekļus tam vien, lai panāktu projekta māksliniecisko izcilību, līdz "AC 2" mēs neko labāku iespējams arī neredzēsim. Un, lai arī repetetīvais spēles process un idiotiskais A.I. šo iespaidu nedaudz pabojā, uz doto brīdi "Assassin’s Creed" var kalpot par labāku Jeruzalemes krusta katru kultūras vēstures mācību avotu nekā neskaitāmās diletantu rakstītās vēstures grāmatas, ko mūsdienās baro vidusskolēniem. Plus, ja vēl to visu pavada Džespera Kida (Jesper Kyd) mūzika, estētikas mīļotājiem nekas cits neatliek kā bļaut "SOLD!!!"

Taču vai ar to pietiek, lai "AC" būtu tik lielisks kā mēs gaidījām? Atbilde ir nē – spēle balansē uz robežas starp pamatīgu vilšanos un īsiem, neaprakstāmi spožiem izcilības brīžiem. Jau tagad ir skaidrs, ka tas nemazinās spēles ieņēmumus un bez šaubām neskaitāmi tūkstoši spēlētāju slapina biksēs vien no tā, ka pa ilgiem laikiem uz personālajiem datoriem ir iznācis kāds AAA līmeņa projekts. Tomēr fakts, ka Monreālas iezemieši ir izvēlējušies pārdot lielisku ideju, nevis lielisku spēli, ir pārāk liels aizvainojums, lai tai piešķirtu ko vairāk par "laba spēle" apliecinājumu.

1

1

5

---