* Izdevējs: Codemasters
* Izstrādātājs: Codemasters
* Mājaslapa
* Sistēmas prasības:
* Minimālās: P4 3.0GHz, Athlon64 3000+; 1GB RAM; GeForce 6800 / Radeon X1300
* Ieteicams: Core2Duo@2.66Ghz , AthlonX2 3800+; 2GB RAM; GeForce 8800 or Radeon X1950

Skaitam, kā patīk.

Kopš 1998. gada, kad pirmo reizi parādījās Colin McRae Rally spēļu sērija, kopā jau iznākušas pietiekoši daudz spēles daļas, lai kādam jau paspētu nojukt skaits.
Paskaitot uz pirkstiem pēc Codemasters skaitīšanas sistēmas, iegūstam diezgan interesantu skaitli..1,2.0,3,04,2005 un DiRT, kas heksadecimālajā un tāpat arī cilvēkiem ierastajā - decimālajā sistēmā varētu apzīmēties ar simbolu 6. Protams, ka Codmasters sistēma arī nav bezjēdzīga un tai ir savs pamatojums – mārketings un vienkārša loģika. Sākotnējā daļa, protams, iztiek bez specifiska numura. 2.0 – otrā daļa, taču tik labi noslīpēta, ka ar pliku divnieku vien nepietiek, tāpēc pievienojam skaistu apaļu punktu un nulli. 3 - trīs lietas labas lietas un neko citu pie numerācijas neprasās, lai gan liekas, ka spēle turas tikai uz priekšgājēju lauriem. 04 – apaļa nulle un vienlaikus arī spēles ceturtā daļa. Pazaudējot WRC licenci un neko jaunu nenodemonstrējot tā arī aiziet ceturtais Kolina rallijs. Skaidrs, ka, ja spēles daļas sāk parādīties gandrīz tik pat sezonāli, kā ogas mežos, tad tās jāsāk kaut kā saprotami iezīmēt, tā nu parādījās CM Rally 2005, kas savukārt izcēlās ar plašu automašīnu un sacīkšu klāstu. Un kad sistēma ir izveidota, tad uzreiz laiks uzsākt revolūciju un revolucionāra vārds ir DiRT.

Ar ralliju nepietiek.

Pirmais iespaids - spēles koncepts ir stipri mainījies un DiRT vairāk līdzinās TOCA rice Driver, nekā vecajai Colin McRae sērijai. Taču paspēlējot vēl kādu laiku, viedoklis mainās – spēle nevis līdzinās TOCA, bet gan ir kā spēles dvēseliskā kopija un ar Kolina Makreja vārdu tai ir tikai divas kopīgas lietas – nosaukums un dubļi, lai gan šajā gadījumā tas gandrīz ir viens un tas pats. Dubļi, smiltis un asi pagriezieni, lūk, ar ko cīnās rallija meistari, lai gan DiRT nav simtprocentīgs rallijs, tomēr smilšu un putekļu šeit netrūkst.
WRC vietā DiRT mums piedāvā dažādot savu karjeru un izmēģināt savas prasmes pie vairāku braucamrīku stūres. Karjera sastāv no 11 līmeņiem, kur sākotnēji piedāvājas 11 dažādas sacensības, nākošajā etapā jau vairs tikai 10 un tā līdz sacensību piramīdas virsotnei. Katrā posmā atsevišķi varam izvēlēties grūtības pakāpi un automašīnu no attiecīgās sacīkšu kategorijas. Un tā nu krājam punktus, lai atvērtu jaunas sacensības un naudu, lai iegādātos jaunus auto. Kāpjot pa karjeras piramīdu mums nāksies sēsties pie dažādu auto stūres un pavizināties pa daudzām dažādām trasēm – sākot ar smilšainām bagiju sacensībām un beidzot ar ātrām, asfaltētām trasēm, pa brīžam piedaloties arī rallija posmos un padragājot ceļu ar smagajām automašīnām.

Pelēcīgi un spilgti.

Sākam ar to DiRT daļu, kas ir ārpus braukšanas. Lai gan diezgan vienmuļas, tomēr labi noformētas un ļoti modernas spēles izvēles, ļauj jau no paša sākuma mums padarboties trīsdimensiju vides imitācijā. Izvēlamies, ko vēlamies, nedaudz pabakstot opcijas un pēc tam, nospiežot „Career” un noklausoties ierunātu komentāru par šo izvēli, pavisam drīz varam uzsākt braukšanu.. un vēl pirms katra etapa mums tiek dots īss, mutisks apraksts par attiecīgo sacensību veidu un, protams, izvēlamies un noregulējam savu auto. Nu tagad gan varam braukt. Kopumā par ceļš no spēles palaišanas brīdim līdz pašai braukšanai ir noformēts pietiekoši smalki. Un vēl, lai īsinātu garos ielādes laikus tiek piedāvāta iespēja izpētīt statistiku par mūsu veikumu iepriekšējos posmos.
Braukšanas daļa izrādās patiesi skaista. Ja arī pirmajā posmā pieejamie tuksnešainie ceļi nepiedāvā īpašu prieku dabasskatu mīļotājiem, tad atliek vien nokļūt, līdz kādam rallija posmam mežā vai kalnos un tad palīksmot par virtuālās dabas daiļumu. Bet atceramies, ka mums ir jātiek līdz finišam un pēc iespējas ātrāk, tāpēc iesaku tomēr skatīties uz ceļu un nepalaist garām kārtējo pagriezienu. Taču, ja gadās noklīst no ceļa, arī nemaz nav tik bēdīgi – skaties, cik jauki zem riteņiem apliecas mazs kadiķītis, pār jumtu pārlido sētas dēlis vai trases nožogojums izlīmējas pret automašīnas sāniem. Par transporta līdzekļa skaistumu gan varam papriecāties tikai posma sākumā, jo jau pēc pāris metriem, tās krāsu nosegs pamatīga dubļu vai putekļu kārta un posma beigās varbūt vispār ieradīsimies bez stikliem un durvīm. Tā kā spēles grūtības līmenis, kuru izvēlamies pirms katra posma nosaka arī mašīnas izturību un bojājumu reālistiskumu, tad var gadīties, ka dažreiz pazaudējam kādu ratu un tik ļoti saplacinām savu braucamo, ka līdz finišam nemaz netiekam.
Spēles vizuālais noformējums noteikti ir tas ar ko DiRT varētu lepoties, tikai šo „žetonu” ne visi varēs novērtēt, jo atbilstoši augstajam vizuālajam standartam pretī ir arī ļoti augstas sistēmas prasības, un uz visaugstākās detalizācijas spēle nemaz neiet tik gludi pat uz vismodernākajām sistēmām.

Skaņa spēlē nav slikta, taču ne ar ko arī neizceļas, ja vien nepiemin visus ierunātos tekstus un bezjēdzīgos saukļus posmu sākumos un beigās. Ja godīgi nepagāja pat stunda spēles laika, kā lielākā daļa teicienu, no vienkārši negatīvi smieklīgiem, kļuva par neciešami tizliem un kaitinošiem. Nu cik ilgi jūs varētu paciest, ka kāds jums vienā monotonā balsī ik pa laikam atkārto: „Let’s do it smooth and steady; I'm Mr. Smooth, and you're Mr. Steady," vai piemēram "Yeah! We won the championship!
Arī braucot no skaņas nekādus brīnumus nesagaidīju. Jā, mašīna rūc, bet ne tuvu nerodas sajūta, ka es atrastos automašīnā un vēl mazāk var izjust to, kā mainās motora rūkoņa atkarībā no tā, kas šobrīd varētu norisināties mūsu zirga vēderā.

Kad acis miglojas.

Tagad ķeros pie paša kodola – braukšanas. Nolieku vizuālo noformējumu nedaudz zemākā prioritātē, lai no skaistuma nežilbtu acis un no zemā kadru skaita nerastos promiļu efekts. Pirmais mēģinājums imitēt stūres kustību ar klaviatūras klabināšanu diezgan neveiksmīgs - mašīna šaudās un lokās pa smilšu ceļu kā iztramdīta čūska un tikai pēc vairāku stundu vizināšanās izdodas rāpuli nedaudz savaldīt. Kad esmu pietiekoši izjutis klaviatūra vadītspēju un sapratis, ka DiRT šajā gadījumā ir diezgan neciešams, laiks ķerties pie stūres. Saslēdzam un visu pieregulējam un še tev, gandrīz tas pats – stundu svaidu mašīnu no vienas ceļa malas uz otru un pie optimāla risinājuma nenonāku. Lai gan pie vadāmības var pierast un ar laiku varam uzņemt pietiekoši labus apgriezienus, bet vienalga šajā sakarā man ir bēdīgs spriedums – vadāmība DiRT ne tuvu nestāv pārējam spēles līmenim. Nevarētu teikt, ka tā ir neciešama vai ļoti slikta, tā vienkārši ir nepatīkama un trula.
Pieļauju, ka džipa vadība varētu līdzināties laivas peldēšanai pa viļņiem, taču kad līdzīgi uzvedas daudz masīvāks smagais auto, tad tas jau nu ir pavisam nereāli un nepatīkami. Arī asfalts situāciju neuzlabo, auto turpina slīdēt un mētāties gluži kā uz ledus uzkāpis žūpa. Ja domājat, ka vadāmības sarežģījumi rodas no liela ātruma, kas patiesībā būtu ļoti reāli, tad ziniet, ka šis nav tas gadījums. Bez saspringuma nav iespējams izbraukt gandrīz nevienu taisni, nemaz nerunājot par līkumiem, pat tad, ja esam ielikuši tikai otrajā robā un ripinām ar tantuka cienīgu ātrumu.

Lai gan vadība stipri sabojā kopējo iespaidu par spēli, DiRT tomēr ir laba un diezgan interesanta spēle, tāpēc varbūt arī ir vērts to pamēģināt.
Pēdējais secinājums - Colin McRae: DiRT ir kā konfekte ar pildījumu, kur pildījums ir ierūgusi zapte, taču apkārt tā ir pietiekoši salda, lai to apēstu un nesajustu nepatīkamo pelējuma garšu.

par godu zmey shis raksts