Tā vietā, lai kārtu snaipera šauteni uz vadža, klonētais killeris ar Brūsa Villisa vaibstiem vēl pēdējo reizi izvelk no pagultes divas hromētas pistoles. "They’ve picked the wrong madafaka’ to mess with!" – tā šajā sakarā ir teikts kādā no japāņu haikām. Gudri cilvēki bija tie japāņi.

Informācija

* Izdevējs: Eidos
* Izstrādātājs: IO Interactive
* Mājaslapa
* Min. Prasības: 2 GHz CPU; 512 MB RAM; 128 MB VRAM

Ar pirmo "Hitman" sērijas spēli man saistās tās vissliktākās no atmiņām. Ģeniāla ideja sabojāta ar pagalam neveiklu vadību, kura liek man justies nevis kā rūdītām slepkavniekam, bet gan kā Amazones džungļos apmaldījušamies orientēšanās sporta dalībniekam. Situācija, kad plastmasas grauzēja svārstības liek Brioni uzvalkos tērptajam killerim raustīties kā triekas ķertam epileptiķim, nebūt nav tā patīkamākā, jo sevišķi, ja tu esi tik liels perfekcionists, ka misiju, kura nav izieta kā minimums uz "silent assassin" reitingu neuzskati par izdevušos.

Otrā, turpretī, pamatīgi iepriecināja, par cik radošais kolektīvs bija pamatīgi pārskatījuši geimpleja koncepciju un parādījās tādas jaukas lietas, kā laba vadība un augstākās kvalitātes līmeņu dizains. Tie vairs nebija vienkārši līmeņi, pa kuriem mēs skraidījām iekš "Silent Assassin" – tās bija dzīvas pasaules, kuras eksistēja pašas pēc savas koncepcijas un piedāvāja mums kļūt par daļu no sabiedrības. Un tas nekas, ka pašā antisociālākā no viesim arodiem, proti, algota killera ādā.

Visbeidzot trešā daļa centās būt vienlaikus rīmeiks un sīkvels (nelabojamiem latviešiem un LU filologiem – pirms-spēle un pēc-spēle). Misijas no pirmās daļas, dzinējs no otrās un tam visam pa vidu sižeta pavediens, kurš nekādā gadījumā necentās būt pārlieku sarežģīts. Saprotiet, "Hitman: Contracts" nebija pilnvērtīga trešā daļa. Šo IO Interactive veikumu mēs varētu nodēvēt jaukā amerikāņu iztēlē dzimušā vārdā, proti, par tie-inn, tas ir, ielaidumu starp nodaļām. Un, lai arī šī fakta dēļ mēs pat pamanījāmies iedot "Hitman: Contracts" gada vilšanās vimpeli (skat. Gamez.lv Game of the Year Awards 2004), beigu scēna palika atmiņā vēl ilgi. Un līdz ar viņu turpinājuma gaidas.

IO ir beiguši laist muļķi un savu jauno grafisko dzinēju, kurš taisnības labad jāteic ir tas pats vecais ar pamatīgu facelift, nevis izmantoja, kā sākumā domāts "Freedom Fighters" ilgi gaidītajam turpinājumam, bet uzspīlēja Hitmena kaulainajiem vaigiem. Pēdējais joprojām pieturas pie tā ko prot vislabāk – slepkavošanas. Sirdi pārņem patīkamas trīsas, vai ne tā?

Izglītības ministrija pagarina Jūsu licenzi nogalināt

Ja nu jūs galīgi neatceraties, ar ko beidzās "Hitman: Contracts", draudzīgs atgādinājums: Aģents 47, viņš arī – protagonists, sēž lidmašīnā kopā ar savu ilggadējo kontaktpersonu Diānu un uzzina, ka kāds vēlas nogalināt ne tikai viņu, bet pie reizes arī visu aģentūru, kuras labā puisis līdz šim ir strādājis. 47’ais, lai arī šokēts, tomēr nedomā slēpties vai bēgt. Nekā – tā vietā viņš nospodrina stobrus, iepērk papildus munīciju un dodas komandējumā uz ASV, lai tur tā kārtīgi apslaktētu visus, kas ir pelnījuši mirt.

Tas arī ir viss, kas jāzina par sižetu. Pateikt kaut vārdu vairāk, nozīmētu izsaukt uz sevi pamatīgu devu draudu vēstuļu, kurās pieviltā geimeru armija draudēt man pašam uzsūtīt šineļmēteļu killeru armiju. Ne tā patīkamākā no opcijām.

Neskatoties uz faktu, ka spēle ir evolucionējusi, par vislielākais optimists zinās, ka savos pamatos spēles koncepcija ir nemainīga – pielietojot laika pārbaudi izturējušo bezizmēra apģērbu, aģents 47 iefiltrējas naidnieka nometnē, pielaiko kādā tumšākā stūrī nogalināta sarga drēbes un dodas piebeigt kārtējo politiķi/zinātnieku/narkodīlēri/citu nelaimīgu dvēseli. Šoreiz galvenā atšķirība ir no Silvestra Stallones un Antonio Banderasa savstarpējās klopju filmas "Assassins" aizlienētā duelēšanās starp algotajiem slepkavām.

Protams, kā vienmēr neviens neliedz jums paķert lielāko no azotē esošajiem stobriem un vālēt, kamēr beidzas patronas. Šis spēles procesa elements met ēnu uz IO kantori jau kopš pirmās spēles daļas un ir licis zviedriem katrreiz domāt, kā piespiest spītīgo geimeri nodarboties ar tādu gaļas mašīnām eksotisku lietu kā stealth. Iepriekšējās daļās par maz efektīgu ierobežojošo faktoru kļuva misijas novērtējums punktos, kas deva iespēju meistarīgākajiem geimeriem ar stealth palīdzību tikt pie labākiem ieročiem, kursu gan viņi vēlāk tāpat nevarēja lietot, ja gribēja savu zaglīgā slepkavnieka titulu saglabāt. Piekritīsiet, ka diezgan muļķīgs koncepts.

Tagad ir ieviesta notoriety sistēma, kas rūpīgi skaita līķu skaitu līmenī un no tā, kāda būs varoņa reputācija būs atkarīgs naudas daudzums viņa kontā un ieroču izvēle nākamajai misijai. Rezultātā, ja pārvērtīsiet kazino par lopkautuvi, uz nākamo uzdevumu augstākie spēki piešķirs vien sarūsējušu klavieru atsperes stīgu un trulu griežamo, ar ko bakstīt opozīcijai sānos. Ne tā patīkamākā no perspektīvām, taču nepieciešamība atstumt lielformāta holokaustu otrajā plānā liek pieņemt drastiskas metodes, kuru implementēšanai vismaz teorētiski vajadzētu likt jums domāt ar galvu, nevis gaili.

Cik ļoti tas ir izdevies – diskutabls jautājums. Lokācijas gan ir izveidotas tik ģeniāli, ka spēle pati uzbur geimerim tīkamu auru, un viņš ir gatavs īstenot dažnedažādas eksekūcijas par spīti tam, ka AI augstākos grūtības līmeņos nu ir kļuvis tik kritisks pret jūsu kļūdām, ka pat mazākā kļūda var izraisīt liela mēroga apšaudi. Ko var gribēt – tas tomēr ir Hitman. Pat ar visām neskaitāmajām barikādēm slepkavas sindroma atdzimšanai, ir liela iespēja rīkoties a la Rembo (zaldāts, ne dzejnieks). Cik ļoti tas atmaksājas klasiskā stealth action spēlē – tas jau ir cits jautājums.

Galvenais, ka nekas nav ticis mainīts. Un neko arī nevajadzēja mainīt – "Hitman: Blood Money" ir klasisks "Hitman", tikai, ja "Contracts" kļūdījās ar to, ka sižeta līnija bija praktiski nemanāma, tad "BM" izvēlas neatgremot jau redzētas lokācijas, bet sapiņķerētam sižetiskajam opusam klāt piemet atraktīvas lokācijas. Tas ir tieši tas, ko jūs esat gaidījuši kopš otrās daļas laikiem. Tikai noslīpētāk un izkoptāk.

Grand Finalé

Visu, kas būtu jāzina par spēli, kura, izmantojot tikai sevi pierādījušu (lasi – vecu) formulu un jaunus līmeņus, pamanās kļūt par otru labāko sērijā aiz ģeniālā "Silent Assassin", esmu jau pateicis. Vairāk zināt nav nepieciešams – detaļas atklāsies spēles procesā. Turpretī šīs pēdējas rindkopas es veltīšu apcerējumiem par dažādām tēmām, kuru lasīšanai patērēto laiku es negrasos jums atgriezt. Esiet uzmanīgi!

Tātad, attiecīgi jautājums: Kā izstrādātājiem izdodas mums iebarot to pašu "Hitman 2" tik lieliski, ka mēs nemaz necenšamies meklēt novitātes, bet kāri notiesājam šo kumosu uz āķa? Jums varbūt padomā ir "Civilization IV", un jums mēle niez iebļauties; „Pietiks muldēt, GM, Sids Meijers un Co. arī saglabāja veco koncepciju...” Muļķības! "Civ 4" bija labs pierādījums tam, ka arī leģendām un pieres ir poga ar sarkanu uzrakstu RESET, kas ļauj aizmirst par mantojumu un gatavot spēli citai auditorijai. Civilizācija 4 nebija spēle vecajiem fanātiķiem, tas bija centiens izauklēt jaunu civotāju paaudzi. Cita situācija, saprotiet.

"Hitman: Blood Money" ne uz mirkli necenšas renovēt veco karkasu, lai dzemdētu nākamo killeru ģenerāciju. Spēle ir kā ilgi gaidīts atkārtojums klasiskam kino meistardarbam vakara seansā. Tā ir spēle, kuru mēs spēlējam un negaudojam par to, ka geimplejs nav radikāli mainīts un tā darbojas uz jau vairāk kā četrus (!!!!) gadus veca dzinēja uzlabotas versijas. Nē – mēs pacietīgi izspēlējam visas misijas un apmierināti izdzēšam spēli no sava HDD. Laba daudz nevajag.

Tiešām ir jācer, ka IO netiešie norādījumi uz to, ka šī spēle seriālā varētu būt pēdējā, patiesi piepildīsies. "Hitman" tādā gadījumā būs beidzis savas gaitas uz pozitīvas nots un paveicis alternatīvo hepī-endu par prieku visiem nihilistiem. Protams, ja spēle labi pārdosies zviedri neapšaubāmi izdomās veidu kā reanimēt savu antagonistu Brioni uzvalkā. Tieši tāpēc "Blood Money" ir viena no tām retajām spēlēm, kuras pašas labumam, mēs novēlam izgāzties pārdošanas topos. Savādi, bet patiesi.